Lai izvilktu dzīvību, indiāņi dažreiz spiesti šos zvēriņus nogalēt, tomēr viņi apbrīno to gudrību un strādīgumu; viņi pat uzskata, ka bebri ir īpaša cilvēku cilts, kas daudz neko neatšķiras no viņiem pašiem. Daži indiāņi bebru bubināšanā saklausa cilvēku valodas skaņas, tāpēc arī viņiem liekas, ka viņi saprot, ko bebri bubina. Katram dzīvniekam, lai ari cik tas sīks un šķietami nevajadzīgs, daba ierādījusi savu vietu; indiāņi to zina un bez iemesla nekad dzīvniekus netraucē. Bebri dalās ar cilvēkiem visās meža dzīves grūtībās, tāpēc indiāņi sauc tos par saviem Mazajiem Brāļiem. Indiāņi bieži vien pieradina dzīvniekus, un nereti var redzēt, ka lāču, bebru, ūdru, dažkārt arī aļņu un briežu mazuļi skraidelē brīvībā pa indiāņu apmetni; dzīvnieki jūtas šeit kā mājās, un liekas — tiem nometnes kņada un nemiers patīk. Kad mazuļi paaugas, tie aizklīst prom, bet pēc neilga laika ciemā atkal uzrodas kāds mīlulis.
Tagad jūs zināt, kāda ir šī zeme un kā dzīvo indiāņi. So to esat dzirdējuši arī par dažiem dzīvniekiem. Tālāk es jums pastāstīšu kādu patiesu notikumu, kas aizsākās pie viena no ūdensceļiem, par kuriem es jau jums stāstīju. Tur uz dzīvi bija apmetusies laimīga bebru ģimene.
Tas būs stāsts par kādu indiāņu mednieku, viņa dēlēnu un meitiņu un to abu draugiem — diviem maziem bebrēniem. Jūs dzirdēsiet par viņu piedzīvojumiem milzīgajos ziemeļu mežos un lielpilsētā, par to, kā viņi visi sadraudzējās, kā viens no viņiem pazuda un tika atkal atrasts, par briesmām, kurās viņi nokļuva, par viņu priekiem un par to, kā pēdīgi viss beidzās.