Pēc dažām minūtēm viņi bija klāt. Nācās atkal gaidīt. Tad milzu kaktusi it kā grozāmā skatuvē uzstādīta butaforija aizslīdēja sānis un, ielaiduši mašīnu, atkal saslēdzās blīvā sienā.
Klusuciešot viņi paspēra dažus soļus, klusuciešot ienira piebūvē, kurā atradās lifta kabīne. Te bija tikpat tumšs kā ārpusē. Taču speciālists būtu nopratis pēc pasiltā gaisa, ka telpu caurstrāvo infrasarkans izstarojums.
— Vai ilgi nāksies gaidīt? — apprasījās pārinieks. Viņš joprojām manāmi nervozēja.
— Pārbauda! — neviļus pārgāja uz čukstiem otrais. Arī viņš juta tādu kā nedrošību, iztēlodamies, kā tur, pazemē, šefs rūpīgi nopēta televīzijas ekrānu, uz kura skaidri saredzami viņi abi.
Beidzot pārbaude bija galā.
Izkāpuši no lifta, viņi ieraudzīja vāji apgaismotu garu gaiteni, kas aizveda nācējus uz plašu telpu. Pie sienas piestiprinātas metāla guļamlāvas liecināja, ka te agrāk atpūtušies no maiņas brīvie raķešu dienesta kareivji.
Zālē sēdēja ap trīsdesmit cilvēku, izmantodami par sēdekļiem vieglus saliekamus alumīnija krēslus, kas neapšaubāmi tāpat ietilpa telpas agrākajā iekārtā. Šefa starp klātesošajiem nebija. Mašīnas šoferis, ne vienu reizi vien piedalījies līdzīgās apspriedēs, zināja, ka šefs atrodas blakus istabā, no kurienes viņš, pats palikdams neredzams, varēja uz ekrāna vērot savus apakšniekus.