—   Bet ja nu viņi uzgājuši šefa paslēptuvi? — pārinieks nervozi knikšķināja šķiltavas.

—   Zābaks! — vīrs pie stūres norūca caur zobiem. — Vienmēr esmu teicis, ka tās atstāj uz tevi kaitīgu iespaidu.

—   Kas atstāj kaitīgu iespaidu?

—   Kriminālfilmas. Tajās policisti gandrīz vienmēr tiek uz pēdām mūsējiem, vārdu sakot, fantāzijai ļauta pilna vaļa, kā jau mākslas darbā… Bet mūsu šefs, iegaumē, ir reālists.

—   Nezinu, — pārinieks jau trešo reizi mēģināja iede­dzināt šķiltavas. — Grūti spriest par cilvēku, kuru nekad neesi redzējis… Nedeg, dod uguni!… — žēlabaini viņš palūdza.

—   Parole? — tumšajā mašīnā atskanēja kāda balss. At­skanēja tik negaidīti, ka abi satrūkās.

—   Kaktussl — stomīdamies atsaucās tas, kurš sēdēja pie stūres.

—   Jūs esat nokavējuši! — balss tagad skanēja ērcīgi. — Ieslēdzu bāku! Brauciet tieši pa staru! Mašīnu noslē­piet kaktusos! Viss!

—   Redzi! Ko es tev sacīju! — šoferis pielika pie acīm tālskati un mierīgi gaidīja. — Ir! — viņš pēc brīža prie­cīgi izsaucās.

Mašīna lēnām virzījās caur tumsu, kas nejaušam garām­gājējam, ja tas gadītos tuvumā, liktos tikpat necaurre­dzama kā pirmīt. Bet binokļa īpašās lēcas ļāva vadītājam saskatīt infrasarkanās gaismas staru, kas, līdzīgi smal­kam pavedienam, iestiepās naktī.