—   Divdesmit astotais! Ziņojiet! — no skaļruņa atska­nēja šefa balss.

Noklausījies raportu, šefs pateica:

—   Labi! Esmu apmierināts ar jums. Bet… — balsī ne­gaidot ieskanējās draudīgs apakštonis, — bet par nosebo- šanos jums tiek uzlikts parastais naudas sods. — Neno­gaidījis atbildi vai iebildumus (tādi te acīmredzot netika atļauti), šefs pievērsās nākamajam: — Devītais! Jūsu kārta ziņot!

No saliekamā krēsla, ar kustību, kurai piemita vienlīdz cieņa pret šefu un graciozitāte, piecēlās patrausla, slaida jauna sieviete elegantā ceļojuma kostīmā. Seju daļēji ap­slēpa lielas melnas brilles.

—   No trim šodienai paredzētajām operācijām izdevās realizēt tikai pašu pirmo, — viņa iesāka.

—   Kāpēc? — stingri noprasīja balss.

—   Otrās operācijas laikā mūs pamanīja.

—   Kurš pamanīja? Policija? — apvaicājās viens no ap­spriedes dalībniekiem.

—   Domāju, ka ne. Viņiem gan bija šautenes, bet tēr­pušies privātās drēbēs… Mums tik tikko izdevās atkra­tīties.

—   Vai notika apšaudīšanās? — pēc šefa balss varēja noģist, ka viņš pārskaities.

—   Laimīgā kārtā — nē.

—   Tik tiešām — jums par laimi! Cilvēku upuru nedrīkst būt! Jums taču labi zināms, kas notika ar trīsdesmit otro, kad viņa vainas dēļ dzelzceļa avārijā gāja bojā viens no mašīnistiem?!… Bet tagad pāriesim pie nākamajiem uz­devumiem.