— Tātad šis tomēr ir astoņsimt divdesmit sestais dzīvoklis? — viņš tā kā pabrīnījās. — Pirms piecām minūtēm biju pārliecināts, ka jūsu birojs atrodas pavisam viņā galā. Bet tur kāds aizdomīgs tips apgalvoja, ka ar policiju tam neesot nekā kopēja.
Izskaidrojis pārpratumu, aicināju seržantu iekšā. Uz galda joprojām gulēja klausule, ko biju pilnīgi piemirsis. Kad pacēlu to, sapratu, ka Minerva nebija ne mirkli pārtraukusi savus vārdu plūdus. Man palaimējās noķert kādu beigu frāzi:
— … tāda cūcība! Būtu es īsta gaišreģe, droši vien pieprasītu izšķirt mūsu laulību vēl pirms kāzām.
Laimīgā kārtā viņas sekretārs paziņoja, ka ieradies Karls Ebots no «Telegrāfa».
— Apžēliņ! Ko lai viņam saku? — Minerva nostenēja.
Es pievērsos seržantam.
— Klājiet vaļā, Higins! Kas jums uz sirds? Ja turat aizdomās savu sievu un vēlaties izmantot mūsu veco pazīšanos, lai viņu izsekotu, tad neesat iegriezies īstajā vietā. Proti, vēlu jums tikai labu. Jo vairāk laika viņa pavadīs ar citu, jo mazāk iespēju viņai būs pārmest jums kaut kādas iedomātas pārestības.
Seržants Higinss, slavens ar savu neapķērību, arī šoreiz labu brīdi noskatījās manī ar atplestu muti. Tikai pēc tam viņam paspruka smiekli.
— Nē, nē! Inspektors Koiils atsūtīja mani Džeka Kreiļa "dēļ. Tā kā Mūns viņu pazīst, tad inspektors domā, ka jus abi varētu nākt mums talkā.