— Džeku? Ciets rieksts — divdesmit astoņas sensacionālas ielaušanās. Visi zina, ka tās pastrādājis viņš, un tomēr pieķert viņu izdevās vienu vienīgu reizi. Taču nu jau ilgus gadus netiku par viņu nekā dzirdējis. Kur tad šoreiz šis uzdarbojies?
— Aplaupījis firmu «Garants». Vēl trūkst absolūtu pierādījumu, ka tieši viņš, bet inspektors uzskata …
— «Garants»? — es pārvaicāju. Kā tas bieži gadās, dažus vārdus, ar kuriem nākas sastapties diendienā, nevīžīgi noliekam kādā attālā atmiņas plauktā un acumirklī piemirstam. Ja es aplūkotu mūsu seifu, tūdaļ redzētu šīs firmas emblēmu: sakrustotas atslēgas un devīzi «Pilns seifs — finansiālās veselības garantija».
Diemžēl mūsējais pēdējā laikā stāvēja tukšs, ja neskaita avīžu izgriezumus par dzelzceļu avārijām, kurus līdz savai slimībai rūpīgi apkopoja Mūns. Cik nopratu, viņa viedoklis šajā jautājumā atšķīrās no vispārpieņemtā.
Mans prāts tūdaļ sāka darboties ierastajā virzienā — kā mazliet aizpildīt seifa tukšumu.
— Esam ar mieru nākt inspektoram talkā. Bet atšķirībā no viņa, kurš saņem noteiktu algu, mums ar Mūnu nav iespējas pievērsties Džekam aiz tīras mīlestības pret mākslu, — devu seržantam smalku mājienu, pats jau apsvērdams, kā izvilināt savu kompanjonu no mājas aresta.