— Hm__ — notusnīja seržants. — Attiecībā uz mīlestību pret mākslu, kā jūs tur teicāt, inspektors man nav devis nekādus norādījumus …
Tieši tai mirklī durvis, kuras biju piemirsis aizslēgt, ar blīkšķi atsprāga vaļā. Uz sliekšņa stāvēja jauna dāma, bez šaubām, tikpat apmaldījusies dzīvokļos kā iepriekšējās apmeklētājas. Šķita, viņai nebija ne mazākās nojausmas par gripas sērgu. Zem vieglprātīgi vaļā pasistā sintētiskās ādas mēteļa rēgojās kaut kas gluži gaisīgs.
— Mani sauc Elvīra Zamora! — viņa mundri uzsauca, nometot mēteli.
— Jūs droši vien meklējat populārzinātnisko filmu studiju? — katram gadījumam apjautājos, piebilzdams komplimentu: — Senatori un pārējie Pintika kunga klienti noteikti būs sajūsmā!
— Nē, es nāku tieši pie jums! Un, cerams, jūs ari būsiet sajūsmā, kad uzzināsies, kāpēc esmu ieradusies. Šurpu! Šurpu! — viņa pagriezās pret pievērtajām durvīm. — Mēs jau visu esam norunājuši.
Kaut kādi tipi, iestiepuši televīzijas aparatūru, ņēmās izrīkoties kā savās mājās. Izteikt protestu vai vismaz uzzināt šī jandāliņa cēloņus nepaguvu. Iezvanījās telefons.
Atkal tā bija Minerva, bet nu viņa runāja gluži citā toņkārtā. Saukt to par laipnu būtu pārspīlēti, tomēr šoreiz viņas pārmetumiem piemita krasi izteikts dzīvesprieks.