—  Atvainojiet, ka nesarokojos. Neko darīt, gripa, gripa … Briesmīgi baidos saslimt.

Firmas «Garants» īpašnieks un prezidents bija nolicis starp sevi un apmeklētāju platum platu rakstāmgaldu, turklāt atbīdījis savu krēslu pēc iespējas tālāk. Būtu aplam sacīt, ka viņš pilnīgi neievēroja pieklājības likumus. Tieši otrādi — kad Mūns un Deilijs ienāca, viņš pat mazliet pacēla savu pretgripas masku ar to nevērīgi cienīgo žestu, ar kādu labi audzināti ļaudis paceļ platmali. Brīdi vēlāk deguns un mute no jauna aizslēpās aiz sterili baltās mar­les, kas bija apsieta ar zināmu eleganci. Audumam pāri blisināja vecīgas, gudri viltīgas acis.

Elisona kabinets atgādināja kaut ko vidēju starp mu­zeju un apspriežu zāli. Gar sienām stāvēja dažāda lie­luma un vecuma ugunsdroši skapji, pat dzelzs lāde ar diviem milzīgiem metāla rokturiem, kādās tālā senatnē glabāja diližansos braucošo džentlmeņu naudu no indiāņu uzbrukumiem. Kā visiem labi zināms, indiāņi bija īsti meistari skalpu ņemšanā, bet atmūķēt atslēgas vēl nemā­cēja.

—  Jā, jā, mūsu uzņēmums pastāv vairāk nekā simts gadu, — lepni paskaidroja Elisons. — Un jāsaka — mūsu firmā tas ir pirmais ielaušanās gadījums.

—   Bet ne jau jūsu ģimenē, — pasmaidīja Elvīra Za- mora.

—  Ak tad jūs esat dzirdējusi mūsu famīlijas. le­ģendu?! — Elisona marles maskā iezīmējās krunka — acīmredzot viņš smaidīja.