— Jā, jā… Pēc ziņām, kurām nevar noliegt zināmu ticamību, mans vecvectēvs, pirms no­dibināja šo uzņēmumu, praktizējās pilnīgi pretējā nozarē. Saskaņā ar to pašu leģendu tieši viņa profesionālā māka izrādījās ļoti vērtīga, konstruējot tajos laikos nepārspētus ugunsdrošos skapjus. Ceru, ka šis delikātais apstāklis ne­tiks minēts jūsu televīzijas pārraidē?

—   Par vēlu, Elisona kungs. Sis apstāklis ir jau piemi­nēts, — ar patiku atsaucās Elvīra. — Profesors uzskata, ka jūsu ģimenes kramplauzis, piedodiet, es gribēju teikt — jūsu vecvectēvs būs lieliska reklāma.

—   Nu, ja profesors ir tajos ieskatos … — marles masku sadrebināja apslāpēti smiekli. — Kungi, pirms pārejam pie mūsu notikuma apspriešanas, atļaujos ieteikt jums dažus profilaktiskus līdzekļus… Jūs, inspektor, te esat pašu cilvēks, tāpēc palūgšu …

Policijas inspektors Kouls aši piecēlās. Kad viņš tuvojās milzu izmēra aizvēsturiskam seifam, blakus aiz dzelzs lā­des kaut kas sakustējās. Mūnam likās, ka tur guļ kāds saritinājies pundursunītis.

Izrādījās, ka senlaicīgais seifs pārbūvēts par modernu bāru. Inspektors, veicīgi paķēris dažas pudeles un glāzes, atgriezās pie galda.

—   Lūdzu, te būs uzkožamais, — Elisons norādīja uz kristāla vāzi, kādā parasti pasniedz ledu pie viskija. Taču šoreiz tajā atradās rožainas, pēc izskata kārdinošas ri­piņas.