Galvenais mašīnists Džejs Silvestrs nesen bija nodevis man maiņu un atpūtās. Stipri noguris iepriekšējā, sevišķi grūta ceļa posmā, viņš uzreiz aizmiga. Diena bija trakoti karsta, saule žilbināja, spoži mirgojošās sliedes nogurdināja acis. Biju spiests uzlikt melnas brilles un tikai tāpēc laikā pamanīju tumšo atstarpi starp vienmuļi zibošajām sliedēm. Vēl īsti nesapratis, ka sliežu ceļš ir izjaukts, strauji nobremzēju. Var sacīt, ka no avārijas mūs paglāba tīrais brīnums. Nekādus brīdinājumus par ceļa bojājumu nebijām saņēmuši. TieU otrādi — biju cieši pārliecināts, ka ceļš pilnīgā kārtībā, jo mums pa priekšu, tikai ar desmit minūšu atstarpi, brauca preču vilciens Nr. 678-bis. Mūsu sastāvā ietilpa tukšas platformas, kuras steidzami bija jānogādā Blufatenā. Lai apmierinātu šo pieprasījumu, mūsu reisu ārpus grafika iekļāva dzelzceļa kustībā starp preču vilcienu Nr. 678-bis un pasažieru ātrvilcienu Nr. 202.»
Kā vēlāk noskaidrojās, noziedznieks vai noziedznieki bija ne tikai izjaukuši sliedes paredzētās avārijas vietā, bet arī sabojājuši signalizāciju.
Mūsu pilsētas policijas priekšnieks Niklass Meijers ne- kavējoties ieradās notikuma vietā, lai vadītu izmeklēšanu. Viņš izvirza hipotēzi, ka noziedznieki, nekā nezinādami par ārpus grafika iekļauto preču vilcienu Nr. 403, īstenībā cerējuši nolaist no sliedēm ātrvilcienu Nr. 202, kas tikai piecpadsmit minūtes vēlāk atstāja Biktonu. Viņu nolūks, bez šaubām, bijis aplaupīt ātrvilciena pasta vagonu, ar kuru ik dienu pārvadā lielākas naudas summas.