Cilvēks sakrauj bērnu, ratiņos šautenes, pistoles, labi daudz patronu, pat neaizmirst ēdamo, un ar visu šo kravu uzbrauc ar liftu municipalitātes torni lai no turienes aukstasinīgi apšautu garāmgājējus. Ārprātīgais? Savā ziņā gan. Bet, ja ievēro, ka mūsu psihiatriskās slimnīcas pārpildītas, ka daudziem nopietniem slimniekiem nākas gaidīt mēnešiem, kamēr atbrīvojas vieta, ka krietni lielāks skaits cilvēku, kuriem vajadzētu atrasties pastāvīgā psi­hiatru uzraudzībā, nemaz negriežas pie ārstiem, — no visa tā rodas pārliecība, ka tāda veida ārprāts jau izvērties normā.»

Mūsu redakcija uzskata, ka profesora Deiniža pesimis­tiskais viedoklis ir pārāk subjektīvs.

Tomēr grūti noliegt, ka vardarbības atmosfēra, it se­višķi lielajās pilsētās, kur iedzīvotāji baidās iziet no mā­jām, v tumsai iestājoties, zināmā mērā spējīga ietekmēt vienu otru cilvēku ar nestabilu psihiku.

Izmeklēšana turpinās.

Ja noskaidrosies, ka avāriju sagatavojuši 'dzelzceļu gangsteri, katrs mūsu pilsētas iedzīvotājs atviegloti uz­elpos. Jo apziņa, ka kaut kur tuvumā klīst stihisks ma­niaks, kurš šodien izjauc sliedes, bet rīt var uzspridzināt universālveikalu ar simtiem pircēju, var sabojāt miegu pat cilvēkiem ar lieliski nostabilizētu psihiku.

«Blufatenas pasts», M 302.

NIKAS» SAVRUPMĀJA

Simt trīsdesmit septītajā dzelzceļa posmā apgaitnieks Džims Šrūss pavadīja ar acīm putekļu mākoni, kas izgaisa pie apvāršņa. Tas bija pasažieru ekspresis numurs 11. Raudams sev līdzi veselu smilšu stabu, vilciens gluži kā mirāža aiztraucās pa tuksnesi.