Strādāt tādā vietā nav nekāda izprieca. Neliels dārziņš, kas iekļāva apgaitnieka māju, bija vienīgais zaļais plankums dzeltenajā smiltājā. Pat ūdeni vajadzēja vest šurp cisternās.
Iegājis istabā, Džims vēlreiz pārlūkoja pie sienas piesprausto grafiku. Līdz nākamajam vilcienam numurs 107-B vēl atlika krietna stunda. Varēja lieti izmantot šo laiku dārza aplaistīšanai.
Pieslējis pie mājas automātisko šauteni (sakarā ar biežajiem uzbrukumiem dzelzceļa līnijām administrācija bija apbruņojusi visus darbiniekus), Džims iedarbināja pašgājēju laistītāju.
Dažas minūtes vēlāk viņš sadzirdēja automobiļa signālu, tūlīt pēc tam dārzā ienāca viens no braucējiem.
— Piedodiet, mēs esam apmaldījušies, — viņš sacīja, rādīdams ceļa karti. — Kā tikt uz Emeriju?
Džims paskaidroja.
Nepazīstamais tikpat pieklājīgi palūdza nodzerties. Džims devās uz māju, lai iznestu krūku ar ūdeni, un tai pašā mirklī sajuta uz sejas mitru drānu. Viņu apņēma salkana migla.
— Gatavs! — nepazīstamais norūca, noglabādams ar hloroformu piesūcināto lupatu savā somā.
Tikmēr viņa līdzbraucējs izjauca sliedes. Divatā viņi piecās minūtēs pabeidza darbu, izvilka nesamaņā esošo apgaitnieku no dārza un nometa smiltīs līdzās ceļa gulšņiem.