Dažas stundas vēlāk, izmantojuši vistaisnāko un visērtāko ceļu, izspieduši no motora maksimālo ātrumu, viņi apstājās desmit kilometru no Pitvilas. Te atradās kādas citas dzelzceļa sabiedrības līnijas atzarojums. Atkārtojuši to pašu operāciju, viņi brauca tālāk. Bet nakts vidū tuvojās vietai, ko apkārtējie zemnieki bija iesaukuši par «Ni- kas» savrupmāju.
Pirms dažiem gadiem to vēl apņēma dzeloņdrāšu žogs, sargtorņi un milzu plakāti «Ieeja stingri aizliegta». Te atradās viena no daudzajām šahtām, kurā glabājās balis- tiskās raķetes «Nika» ar atomu lādiņu.
Kādu dienu tālredzīgi stratēģi pēkšņi izsludināja tāda veida raķešu šahtas par galīgi novecojušām.
Tās ar visām pazemes dzīvojamām telpām apkalpei, elektroenerģijas ģeneratoru, ūdensrezervuāru, produktu (galvenokārt konservu) noliktavu pārdeva vairāksolīšanā.
Lai gan cena bija smieklīgi zema, atrast pircēju starp apkārtnes iedzīvotājiem neizdevās. Zemnieki tenkoja, it kā pazemē saglabājusies radiācija. Daudzus mēnešus «Nikas» savrupmāja palika bez īpašnieka.
Galu galā apkaimes zemnieki ar izbrīnu uzzināja, ka pircējs atradies. Kāds pusjucis ārzemnieks, par kuru runāja, it kā viņš esot pārcietis šausmīgu ģimenes traģēdiju. Viņa vēlēšanās norobežoties no cilvēku sabiedrības gandrīz vai kļuvusi par māniju.