Nežēlodams naudu, ārzemnieks iestādīja savā īpašumā no Meksikas speciāli ievestus milzu kaktusus, kuru dzelkšņi veidoja blīvu, necaurejamu sienu.
Zemnieki, braucot garām pa ceļu, redzēja tikai šo zaļo aizsargvalni. Radās iespaids, ka caur to pat cilvēkam grūti izlauzties, kur nu vēl mašīnai.
«Nikas» savrupmājas īpašnieks nekad neuzaicināja un nepieņēma ciemiņus. Zemnieki bija pārliecināti, ka aiz nepatikas pret cilvēku tuvumu viņš pat atteicies no svaigiem produktiem un pārtiek vienīgi no pazemes noliktavā atstātajiem konserviem.
Tāda, lūk, bija šī noslēpumainā vieta, pie kuras nakts tumsā piebrauca vientuļā mašīna.
— Esam klāt! — teica vīrs pie stūres un, izslēdzis prožektorus, atgāzās sēdeklī. Brīdi viņš pūlējās ko saskatīt necaurredzamajā tumsā. Ceļojuma galamērķis atradās pavisam tuvu.
— Izsauc šefu! — viņš pavēlēja savam biedram, bet pats aizpīpēja cigareti.
Tas paklausīdams ieslēdza raidītāju. Raidītājs strādāja ierobežotā rādiusā, tāpēc sarunu noklausīties nevarēja ne policija, nedz nejaušs radioamatieris.
— Divdesmit astotais! Izsauc divdesmit astotais! — pārinieks vienmuļi atkārtoja, tad apklusa.
Kādu minūti viņi velti gaidīja atbildi.