—  Jūs taču viņu tagad nelaidīsiet laukā no būra? — vedējs vaicāja.

—   Protams, ka laidīšu, — cilvēks atbildēja un iecirta cirvi būra dēļu sienā.

Četri vīri, kas bija ienesuši būri, acumirklī pajuka uz visām pusēm un, ieņēmuši drošas pozīcijas uz augstās sētas, gatavojās noskatīties, kas tagad notiks.

Baks metās uz koka sienu, kas krakšķēja no cirtieniem, plosīja to zobiem, centās izgāzt un cīnījās ar to. Kur tikai cirvis nobrīkšķēja ārpusē, tūdaļ viņš tur bija klāt iekš­pusē, viņš rēca un kauca, lauzdamies no krātiņa ārā tik­pat dedzīgi, cik rāmi, nosvērti cilvēks sarkanajā svīterī pūlējās viņu izlaist no turienes.

—   Nu, sarkanacainais velns, — vīrs teica, kad bija iz­cirtis pietiekami lielu spraugu, lai Baks varētu pa to izspraukties. Tūlīt pat cilvēks nosvieda cirvi un pakampa labajā rokā rungu.

Un Baks tik tiešām bija sarkanacains velns, kad viņš savilkās un saspringa lēcienam, — spalva sabozta, mute putās, asiņu pielijušās acis zalgoja kā ārprātā. Viņš tē­mēja tieši uz cilvēku savas simt četrdesmit mārciņas ne­ganta niknuma, kas kūsāja pār malām, jo divas dienas un naktis bija apvaldīts.