Baks saprata, ka tas viss ir ļoti muļķīgi, bet tieši tāpēc tas jo vairāk aizskāra viņa pašcieņu, un viņa nik­nums auga augumā. Par izsalkumu viņš vēl neko nebē­dāja, bet ūdens trūkums viņu ārkārtīgi nomocīja un sa- kveldināja naidu līdz drudža pakāpei. Tā kā Baks bija ļoti smalkjūtīgs un viegli aizvainojams, tad ļaunā apieša­nās viņu ietekmēja tiktāl, ka viņam sacēlās temperatūra, un mokas vēl palielināja izžuvušās un pietūkušās rīkles un mēles iekaisums.

Tikai viens Baku iepriecēja: virves ap viņa kaklu vairs ne­bija. Tā bija devusi ienaidniekam negodīgas priekšrocības, bet tagad viņš ir no virves atbrīvots, nu viņš tiem parādīs. Otru virvi viņam ap kaklu apsiet tiem vairs ne­izdosies. To Baks bija cieši apņēmies. Divas dienas un naktis viņš iztika bez ēšanas un dzeršanas, un šo divu dienu un nakšu mocību laikā viņā bija sakrājies tik daudz naida, ka nelaime gaidīja ikvienu, kas pirmais viņu aiz­tiks. Acis Bakam bija pieplūdušas asinīm, un pats viņš bija pārvērties trakojošā sātanā. Viņš bija tā pārvērties, ka pat tiesnesis viņu vairs nepazītu, un ātrvilciena darbi­nieki atviegloti uzelpoja, kad Sietlā varēja izkraut būri no vilciena.

Četri vīri piesardzīgi aiznesa būri no furgona uz ne­lielu, augstas sētas ietvertu pagalmiņu aiz mājas. Pretī iznāca stalts vīrs sarkanā svīterī ar pakausī atļukušu ap­kakli un parakstījās vedēja pasniegtajā grāmatā. Tātad šis vīrs, Baks sprieda, ir nākamais spīdzinātājs, un viņš sāka mežonīgi plosīties gar redelēm. Vīrs drūmi pasmīnēja un iznesa no mājas cirvi un rungu.