Pašā lēciena brīdī, kad suņa žokļi jau grasījās kampties cilvēka miesā, viņš saņēma triecienu, kas apstādināja ķermeni gaisā un lika zobiem cieši sacirsties kā agonijā. Viņš gaisā sagriezās riņķī un smagi nokrita zemē uz muguras un sāniem. Nekad mūžā viņš nebija sists ar rungu un tagad nekā nesaprata. Ar rēcienu, kurā daļēji jautās rējiens, bet vēl vairāk — sāpju kauciens, suns atkal bija kājās un no jauna uzšāvās gaisā. Un atkal sekoja belziens, kas viņu notrieca zemē. šoreiz viņš apķēra, ka te vainīga runga, taču viņa trakums nepazina nekādas piesardzības. Reizes desmit Baks metās uzbrukumā, un tikpat reižu runga apturēja uzbrukumu, nogāzdama viņu zemē.

Pēc kāda īpaši neganta sitiena suns, uztrausies kājās, bija pārāk apstulbināts, lai uzbruktu. Ļenganiem locekļiem viņš steberēja uz priekšu, asinis tecēja no deguna, mutes un ausīm, skaistais kažoks bija saplūkāts un notraipīts ar asiņainām gļotām. Tad vīrietis panācās tuvāk un ar vēsu aprēķinu deva sunim briesmīgu belzienu tieši pa purnu. Visas iepriekš izciestās mocības šķita tīrais nieks salīdzi­nājumā ar šo svelošo sāpi. Izgrūzdams tik mežonīgu rēcienu, ka tas likās nākam no lauvas rīkles, suns atkal metās virsū cilvēkam. Taču tas, pārmetis rungu no labās rokas kreisajā, aukstasinīgi satvēra viņu aiz apakšžokļa, paraudams to uz leju un atpakaļ. Baks apmeta gaisā ve­selu loku, tad vēl pusloku un pēdīgi ietriecās zemē uz krūtīm un galvas.