Pēdējo reizi suns uzbruka. Cilvēks zvēla tam visnegan­tāko belzienu, ko tīšuprāt bija pataupījis beigām, un Baks, čokurā sarāvies, nogāzās zemē bez samaņas.

—   Tam gan ir ķēriens suņu dresēšanā, jā, nudienl — kāds skatītājs no sētas augšas sajūsmināts iesaucās.

—   Tad jau labāk katru dienu uzlauzt kādu kasi un svētdienās pa divi lāgi — būs mazāk bīstami, — atteica furgona vadītājs, uzrāpās uz bukas un saskubināja zirgus.

Bakam samaņa atgriezās, bet spēki vēl ne. Viņš palika guļam, kur nokritis, un ar acīm sekoja cilvēkam sarkanajā svīterī.

—   «Klausa uz vārdu Baks,» — cilvēks balsī nolasīja, skatīdamies krodzinieka vēstulē, kurā bija ziņots par būra un tā iemītnieka nosūtīšanu. — Nu, Bak, vecais puika, — viņš laipni uzrunāja suni, — mēs te drusku paālējāmies, un vislabākais būs, ja pie tā vairs neatgriezīsimies. Tu tagad zināsi savu vietu un es savējo. Esi rātns sunītis, un viss ies kā pa taukiem. Ja nebūsi rātns, es tev sa­šķaidīšu pauri. Vai saprati?

Runādams viņš mierīgi glāstīja suņa galvu, ko nupat bija tik nežēlīgi dauzījis, un, kaut gan Baka spalva nevi­ļus sabozās no šīs rokas pieskāriena, viņš to pacieta bez kurnēšanas. Cilvēks atnesa viņam ūdeni, un viņš kārīgi padzērās, bet pēc tam aprija bagātīgu maltīti — jēlu gaļu, ko kumosu pēc kumosa ņēma no cilvēka rokas.