Baks bija uzvarēts (viņš to apzinājās), bet ne salauzts. Uz visiem laikiem viņš bija izpratis, ka nav nekādu izredžu turēties pretī cilvēkam, kam rokā runga. To viņš bija iegaumējis un savu mūžu vairs neaizmirsa. Šī runga Bakam bija atklāsme. Runga viņu ievadīja pasaulē, kur valda pirmatnības likums, un to viņš ātri piesavinājās. Dzīve viņam atklājās visā savā nežēlīgajā tiešamībā, taču viņš stājās tai pretī bez bailēm, jo viņā bija modusies dzīvnieka dabas dzīlēs slēptā izmanīgā apķērība.
Dienām paejot, ieradās arvien jauni suņi, gan krātiņā iesprostoti, gan virvē piesieti, daži padevīgi, daži rēcoši un trakojoši, kāds bija Baks, kad tika atvests; un viņš vēroja, kā tie cits pēc cita pakļaujas sarkanajā svīterī ģērbtā vīra kundzībai. Arvien no jauna noskatīdamies šīs brutālās izrādes, Baks nostiprināja reiz iegaumēto gudrību: cilvēks ar rungu ir likumdevējs, saimnieks, kam jāklausa, taču pielabināties nav nepieciešams. Baks nekad nepieglaimojās, kaut gan redzēja sakautus suņus, kas liš- ķējās ap saimnieku, luncināja asti un laizīja tam roku. Bet viņš arī redzēja suni, kas negribēja ne pakļauties, ne paklausīt, un cīņā par virskundzību tas pēdīgi tika nogalināts.