šad un tad nāca cilvēki — svešinieki, kas sarunājās ar vīru sarkanajā svīterī — cits dusmīgi, cits glaimīgi. Ja tādās reizēs no rokas rokā tika dota nauda, svešinieki aizveda sev līdzi vienu vai vairākus suņus. Baks prātoja, kurp gan tos ved, jo atpakaļ tie nekad vairs neatgriezās, taču viņu māca baismas no nākamības, un tālab viņš ikreiz jutās laimīgs, ka nav izraudzīts.
Pēdīgi pienāca arī viņa kārta — ieradās sīks, sažuvis vīrelis, kas runāja lauzītā angļu valodā un lietoja daudz svešādu, dīvainu izteicienu, ko Baks nesaprata.
— Trīs simti, un arī tad tikpat kā dāvināts, — cilvēks nrkanajā svīterī attrauca. — Tā jau ir valdības nauda, IVro; un tu tak nesāksi kaulēties, vai ne?
Pero tikai pasmīnēja. Tā kā sakarā ar negaidīti lielo pieprasījumu suņu cenas bija sakāpušas vai līdz mākoņiem, tad šī summa par tik labu dzīvnieku nemaz nebija I rmērīga; Kanādas valdība no tā nekļūs nabagāka un tās p.ista sūtījumi neceļos lēnāk. Pero suņus pazina un, tikko uzmetis acis Bakam, saprata, ka tāds suns var gadīties v iens no tūkstoša. «Pat viens no desmit tūkstošiem,» viņš domās pats sevi pārlaboja.
Baks redzēja cilvēku rokas dodam un saņemam naudu un nemaz nebrīnījās, ka mazais, sažuvušais vīrelis aizveda sev līdzi viņu un Kārliju — labsirdīgu ņūfaundlen- dieti.