Pēdējo reizi viņš skatīja cilvēku sarkanajā svīterī, un, kad viņi ar Kārliju no «Narvaļa» klāja noraudzījās, ka attālinās Sietla, viņš pēdējo reizi skatīja silto Dienvid- zeini. Pero noveda abus suņus lejā un nodeva kādam tumšsejainam milzim, vārdā Fransuā. Pero bija Kanādas francūzis, melnīgsnējs, bet Fransuā bija metiss — indiāņa jauktenis ar Kanādas francūzi un divtik melnīgsnējs. Ba- I am tā bija pavisam jauna cilvēku suga (un liktenis bija viņam lēmis vēl daudz tādu sastapt), un, kaut gan viņš tos sevišķi neiemīlēja, tomēr iemācījās godīgi cienīt. Visai drīz Baks iegaumēja, ka Pero un Fransuā ir taisnīgi cil­vēki, kas tiesības piemēro mierīgi un lietišķi, un ka tie pārāk labi pazīst suņu paražas, lai suņi tos varētu apvest ap stūri.

«Narvaļa» starpklājā Baku un Kārliju novietoja kopā ar diviem citiem suņiem. Viens bija liels dzīvnieks ar sniegbaltu spalvu; kāds vaļu ķērāju kuģa kapteinis to bija atvedis no Špicbergenas, un pēc tam suns bija piedalījies ģeoloģiskā ekspedīcijā uz Tukšo Zemi. Tas bija glaimīgs, bet viltīgs suns, kas, draudzīgi skatīdamies otram acīs, jau gudroja kādu slepenu blēdību, kā, piemēram, pirmajā barošanas reizē, kad viņš nospēra daļu Baka porcijas. Baks lēca uz priekšu, lai viņam atmaksātu, bet Fransuā pātaga jau nožvīkstēja gaisā, pirmā sasniegdama vaini­nieku; Bakam atlika tikai pievākt atpakaļ savu kaulu. Baks nosprieda, ka Fransuā rīkojies taisnīgi, un kopš tā brīža viņam sāka rasties cieņa pret metisu.