Otrais suns nemaz nemēģināja tuvoties, ne arī kāds lū­koja iepazīties ar viņu; viņš arī netiecās apzagt jaunpie- nācējus. Tas bija drūms, saīdzis dzīvnieks un Kārlijai tūdaļ skaidri parādīja, ka viņa vienīgā vēlēšanās — lai viņam liek mieru, pie tam ļaudams saprast, ka būs lielas nepatikšanas, ja viņam neliks mieru. Viņu sauca par Deivu, viņš tikai ēda un gulēja, bet, nomodā būdams, ne­pārtraukti žāvājās un nelikās zinis itin ne par ko — pat tad ne, kad «Narvalis», šķērsodams Karalienes Šarlotes līci, šūpojās, zvalstījās un slējās pakaļkājās kā ārprātīgs. Baks un Kārlija aiz bailēm un šausmām vai prātu zau­dēja, bet viņš tikai nepatikā par traucējumu reizēm pa­cēla galvu, pameta uz tiem vienaldzīgu skatienu, nožāvā­jas un atkal likās gulēt.

Dienu un nakti kuģi drebināja dzenskrūves nerimtīgais pulsējums, dienas līdzinājās cita citai, tomēr Baks ievē­roja, ka kļūst arvien aukstāks un aukstāks. Pēdīgi kādu rītu dzenskrūve apstājās un visu «Narvali» pārņēma sa­traukta rosība. Baks un pārējie suņi to sajuta un saprata, ka būs kāda pārmaiņa. Fransuā visus suņus piesēja pa­vadās un izveda uz klāja. Sperot pirmo soli uz tā aukstās virsmas, Baks juta ķepas iegrimstam nez kādā mīkstā, irdenā vielā, kas atgādināja baltus dubļus.