medībās līdzi tiesneša dēliem; viņš pavadīja Mol- liju un Alisi — tiesneša meitas — garās mijkrēšļa vai agro rīta stundu pastaigās; ziemas vakaros viņš gulēja tiesnesim pie kājām rūcošā bibliotēkas istabas kamīna priekšā; viņš nēsāja uz muguras tiesneša mazdēliņus vai rotaļādamies valstīja tos zālājā, vai arī sargādams pavadīja puisēnu sīkos solīšus bīstamos dēku gājienos līdz strūklakai staļļu pagalmā un pat vēl vēlāk — līdz zirgu aplokiem un ogu dobēm. Foksterjeriem viņš gāja garām cēli un valdonīgi, bet gar Tūtsu un Isabelu vispār nelikās zinis, jo viņš bija karalis — valdnieks pār visu dzīvo radību, kas vien rāpoja, skraidīja un lidinājās tiesneša Millera muižā, ieskaitot arī cilvēkus.
Viņa tēvs Elmo — milzīgs sanbernārs — kādreiz esot bijis tiesnesim nešķirams biedrs, un Baks rādījās sava tēva cienīgs pēctecis. Viņš nebija gluži tik liels — svēra tikai simt četrdesmit mārciņu, jo viņa māte Sepa bija skotu aitu suņu sugas. Tomēr simt četrdesmit mārciņu svars, apvienots ar cildenu iznesību, kādu piešķir laba dzīve un vispārēja cieņa, ļāva viņam izturēties īsti karaliski. Visus četrus gadus kopš kucēna dienām Baks bija dzīvojis pārpilnīgu aristokrāta dzīvi; viņam bija izveidojies izsmalcināts, mazliet augstprātīgs pašlepnums, kāds dažreiz piemīt lauku dižmaņiem, kas dzīvi pavada nošķirtībā.