Taču Baku paglāba apstāklis, ka viņš nebija kļuvis par izlutinātu istabas suni. Medības un citas līdzīga rak­stura izpriecas brīvā dabā neļāva viņam aptaukoties un spēcināja muskuļus, bet viņa sugai raksturīgā patika pel­dēties aukstā ūdenī norūdīja ķermeni un stiprināja ve­selību.

Tādu dzīvi tad nu vadīja suns Baks tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada rudenī, kad atradums Klondaikā cilvēkus no visas pasaules vilktin vilka uz sala stindzi­nātajiem Ziemeļiem. Taču Baks avīzes nelasīja, un viņš ari nezināja, ka nebūtu vēlama draudzēšanās ar Ma- iiuelu — vienu no dārznieka palīgiem. Manuelam piemita neatvairāms netikums. Viņš aizrautīgi spēlēja ķīniešu lo­terijā. Un šajā azarta spēlē viņam bija neatvairāma vā­jība — ticība savai izstrādātajai sistēmai, bet tas neizbē­gami noved pie pazudināšanas. Lai spēlētu pēc sistēmas, nepieciešama nauda, bet dārznieka palīga atalgojums neko vis nepārsniedz dzīvesbiedres un neskaitāmo pēcnācēju vajadzības.

Tajā piemiņas cienīgajā vakarā, kad Manuels kļuva no­devējs, tiesnesis bija aizbraucis uz vīnkopju apvienības sapulci, bet zēni aizrautīgi noņēmās ar sporta kluba orga­nizēšanu. Neviens neredzēja Manuelu un Baku aizejam pa augļu dārziem — kā Bakam šķita — vienkārši pa­staigā. Un tikai viens vienīgs vīrs redzēja, kā viņi sasnie­dza sīko, par Koledžpārku dēvēto dzelzceļa puspieturvietu. Šis vīrs parunājās ar Manuelu, un no rokas rokā nošķin- dēja nauda.