— Preci pirms nodošanas vajag iesaiņot, — svešinieks nīgri noburkšķēja, un Manuels divkārt aptina stipru virvi ap Baka kaklu zem kaklinieka.
— Savelc tikai, un viņam rīkle būs aizžmiegta, — Manuels teica, un svešais piekrizdams atzinīgi norūcās.
Ar cieņas pilnu mieru Baks ļāva apsiet sev virvi. Taisnība, tāda izrīcība bija nepierasta, bet viņš bija mācījies uzticēties pazīstamiem cilvēkiem, atzīdams, ka to gudrība pārsniedz viņa saprašanu. Taču, kad virves gali tika ielikti svešinieka rokās, Baks draudīgi ierūcās. Viņš tikai darīja zināmu savu nepatiku, savā lepnumā būdams pārliecināts, ka pavēstīt nozīmē pavēlēt. Taču Bakam par pārsteigumu virve savilkās ap viņa kaklu, aizžņaugdama elpu. Straujās dusmās viņš lēca uz Svešo, bet tas, pastiepis roku pretī, viņu lēcienā cieši sagrāba aiz rīkles un ar izveicīgu metienu atsvieda uz muguras. Tad virve tika savilkta bez žēlastības — un Baks ārdījās niknumā; mēle viņam izkārās no mutes un platās krūtis cilājās, veltīgi tvarstīdamas pēc elpas. Nekad visā mūžā neviens ar viņu nebija tik neganti apgājies, un nekad visā mūžā viņš nebija juties tik saniknots. Taču spēks viņam izsīka, acis kļuva miglainas, un viņš vairs pat neapjēdza, ka tika apturēts vilciens un abi vīrieši viņu iesvieda preču vagonā.