Atkal nācis pie atmaņas, Baks vispirms neskaidri apjauta, ka sāp mēle un ka viņu krata kādā satiksmes līdzekli. Lokomotīves aizsmakuŠais svilpiens pie pārejas lika saprast, kur viņš atrodas. Baks bieži bija ceļojis kopā ar tiesnesi, tāpēc zināja, kāda sajūta rodas, braucot preču vagonā. Viņš atvēra acis, un tajās uzdzalkstīja sagūstīta karaļa neapvaldāmais naids. Nolaupītājs pielēca kājās, lai grābtu suni aiz rīkles, taču Baks šoreiz bija veiklāks. Viņa žokļi sacirtās ap roku un tā arī neatlaidās, līdz aizžņaugts viņš atkal zaudēja samaņu.
— Nekas, sunim lēkmes, — cilvēks teica, slēpdams ievainoto roku no vilciena pavadoņa, ko cīniņa troksnis bija pievilinājis klāt. — Saimnieks lika to aizvest uz Frisko. Tur viens glauns suņu dakteris esot apņēmies šo izārstēt.
šās nakts brauciena iespaidus nolaupītājs kāda Sanfrancisko ostas krodziņa dibenistabā izklāstīja tik daiļrunīgi, cik jau nu spēja.
— Piecdesmit dolāru — tas ir viss, ko par to dabūju,— viņš gremzās, — otrreiz es to neņemtos pat ne par tūkstoti, tīrā sīknauda.
Roka viņam bija aptīta ar asiņainu kabatlakatiņu, bet labā bikšu stara pārplēsta 110 ceļgala līdz potītei.
— Cik ta tas otrais zellis dabūja? — krodzinieks pajautāja.
— Simtu, — nolaupītājs atbildēja, — nepielaidās ne par grasi.