— Kopā sanāk simt piecdesmit, — krodzinieks aplēsa. — Bet suns ir to vērts, vai arī es esmu galīgs nepraša.
Nolaupītājs attina asiņaino apsēju un apskatīja savu saplosīto roku.
— Ka tik nu es nebūtu saķēris trakumsērgu…
— Nekas tev nelēksies,jo tu esi piedzimis karātavām,— krodzinieks pasmējās. — Nāc nu piepalīdzi man drusciņ, lai varam nogādāt tavu kravu pie vietas, — viņš piemetināja.
Apdullināts, ar neciešami sāpošu mēli un rīkli, pa pusei nožņaugts, Baks tomēr centās turēties pretī saviem spīdzinātājiem. Taču viņu atkal un atkal nosvieda pie zemes un smacēja, savelkot virvi, līdz pēdīgi vīriem izdevās pārvīlēt suņa masīvo misiņa kaklinieku. Tad virvi noņēma un suni iegrūda krātiņam līdzīgā būrī.
Bezgala garās nakts atlikušo daļu Baks nogulēja būrī, mocīdamies niknumā un aizvainotā lepnumā. Viņš nespēja apjēgt, ko tas viss nozīmē. Ko šie svešie cilvēki no viņa grib? Kāpēc tie ieslodzījuši viņu šai šaurajā krātiņā? Viņu māca draudošu briesmu nojausma, kaut gan pats nezināja, kālab. Naktī viņš vairākkārt trūkās kājās, kad šķūņa durvis rībēdamas pavērās, cerēdams ieraudzīt tiesnesi vai vismaz zēnus. Taču ikreiz tā bija krodzinieka uz- blīdusī seja, kas pa durvju spraugu lūrēja uz viņu tauku sveces nespodrajā atblāzmā. Un ikreiz priecīgais rējiens, kas jau lauzās Bakam no krūtīm, izvērtās niknā rēcienā.