Taču krodzinieks viņu neaiztika, bet no rīta ienāca četri vīri un pacēla būri. Atkal jauni mocītāji, Baks atskārta, jo tie bija nelāga paskata radījumi, skrandaini un sapin- kojušies, un viņš plosījās un nikni rēca uz tiem caur būra redelēm. Vīri tikai smējās un bikstīja viņu ar mietiem, kuriem suns dedzīgi uzklupa, grauzdams tos ar zobiem, līdz atskārta, ka tieši to jau šie vīri vēlas. Pēc tam viņš gulēja, drūmi klusēdams, un Jāva, lai būri ieceļ furgonā. Tad Baks līdz ar krātiņu, kurā bija ieslodzīts, uzsāka ceļojumu caur daudzām rokām. Vispirms par viņu gādāja transportkantora darbinieki, tad viņu iecēla citā furgonā, pēc tam kopā ar veselu kravu kastu un saiņu vagonetē nogādāja uz tvaika prāmja, no turienes izcēla lielā dzelzceļa stacijā un pēdīgi atkal ievietoja ātrvilciena preču vagonā.
Divas dienas un naktis šis vagons ripoja uz priekšu, svilpjošu lokomotīvju vilkts, un divas dienas un naktis Baks nedabūja ne ēst, ne dzert. Savā niknumā viņš pirmos ātrvilciena kalpotāju tuvošanās mēģinājumus bija saņēmis ar rūcieniem, un tie viņam atmaksāja ar kaitināšanu. Kad suns, dusmā's drebēdams un putas no purna šķiezdams, triecās pret redelēm, vīri smējās un ņirgājās par viņu. Tie rūca un rēja līdzīgi pretīgiem suņiem, ņaudēja un, rokas uz sāniem vēcinādami, dziedāja gaiļu balsīs.