Nebija viegli piejaucēt niknos zvērus, bet tas tomēr izdevās. Pēc daudzu dienu badošanās Sešķepaiņi pieņēma no cilvēka barību, bet pēc tam ļāvās uzlikt aizjūgu un sāka vilkt arklu.
Pirmajā laikā notika arī nelaimes gadījumi, bet pēc tam viss nokārtojās. Pieradinātie pūķi nesa cilvēkus pa gaisu, bet Sešķepaiņi ara zemi. Ļaudis uzelpoja brīvāk, sāka vairāk nodoties amatiem.
Audēji auda drānas, drēbnieki šuva apģērbus, podnieki veidoja podus, kalnrači raka rūdu dziļās šahtās, metāllējēji kausēja metālu, bet atslēdznieki un virpotāji taisīja no metāla nepieciešamos izstrādājumus.
Rūdas iegūšana prasīja visvairāk darba, šahtās strādāja daudz ļaužu, tāpēc šo apvidu iesauca par Pazemes kalnraču valstību.
Pazemes iedzīvotājiem vajadzēja paļauties tikai uz saviem spēkiem, un viņi kļuva ārkārtīgi apķērīgi un izdomas bagāti. Ar laiku ļaudis sāka aizmirst augšējo pasauli, bet bērni, kas piedzima Alā, nekad to nebija redzējuši un par to dzirdēja tikai no māmiņu nostāstiem, kas vēlāk sāka likties pēc pasakām.
Dzīve nokārtojās. Vienīgais sliktums bija tas, ka godkārīgais Bofaro iekārtoja sev lielu galminieku štatu un pieņēma milzum daudz apkalpotāju, bet visus šos slaistus vajadzēja uzturēt tautai.