Se šķepaiņa medības
Pagāja vēl simt gadu. Pazemes valstības stāvoklis arvien pasliktinājās. Lai apmierinātu karaļu un viņu svītas nepiepildāmās apetītes, vienkāršajiem ļaudīm vajadzēja strādāt astoņpadsmit, divdesmit stundu dienā. Ar bažām viņi domāja par nākotni. Un tad Alas iedzīvotājiem palīgā nāca dīvains atgadījums. Viss sākās ar Sešķepaiņa medībām.
Sešķepaiņu piejaucēšana zemes saimniecībai sniedza lielu atbalstu. Tie vilka smagos arklus un ecēšas, zāles pļāvējus un pļaujmašīnas, grieza kuļmašīnu ratus. Tie strādāja arī pie ūdens rata, kas padeva ūdeni no ezera uz Septiņu valdnieku pilsētu, izvilka no dziļajām' šahtām kastes ar rūdu.
Sešķepaiņi bija visēdāji. Tos baroja ar salmiem un sienu, ar zivīm no ezera, pilsētas virtuvju atkritumiem . . . Slikti bija tikai viens: lai nomainītu vecuma dēļ bojā aizgājušos Sešķepaiņus, vajadzēja noķert jaunus akmens labirintā, kas apjoza Alu. šolabirintu izsludināja par karalisko rezervātu, un ar nāves draudiem Alas iedzīvotājiem tur bija aizliegtas medības.
Karaliskajā rezervātā valdīja klusums. Nekādas skaņas netraucēja mēmās pazemes zāles un koridorus.