Kādā alā pie sienas stāvēja Sešķepainis. Viņa pinkainā, baltā vilna vāji blāzmoja, apgaismodama priekšmetus divu trīs soļu atstatumā. Zvērs ar baudu laizīja no miklās klints milzīgos gliemežus un norija tos ar visu čaumalu.
Viņš bija ilgi nodevies šai patīkamajai nodarbībai, kad pēkšņi jutīgā dzirde uztvēra attālu troksni. Zvērs sāka ausīties, arvien retāk atrāva gliemežus no sienas, nemierīgi grozīja lielo, pinkaino galvu.
Kas satrauca zvēru? šis noslēpums drīz vien atklājās. Tālumā parādījās neskaidri gaiši plankumi, kas gaisā šūpojās. Pēc tam kļuva redzami cilvēku tēli ar spīguļojošām bumbiņām pie cepurēm. Gaisma līdzinājās tai, kādu izstaroja Sešķepaiņa vilna, bet tā bija daudz spilgtāka un apgaismoja priekšmetus divdesmit soļus visapkārt.
Gari, stalti cilvēki ādas apģērbos tuvojās Sešķepaiņa mītnei, turēdamies cits aiz cita vienādā attālumā. Viņi virzīja sev pa priekšu visā alas platumā izstieptu tīklu. Dažiem bija nūjas ar cilpu galā.
Pazemes valstības iedzīvotāji devās medībās, un to mērķis bija Sešķepainis.
— Klusu, draugi! — teica karalisko medību pārvaldnieks, izveicīgais zvēru ķērājs Ortega. — Es jūtu, ka zvērs nav tālu. Es saožu smaku.
— Mēs arī saožam, — apstiprināja Ortegas padotie.