— Stingrāk turieties flangos! — pavēlēja karaļa medību pārvaldnieks. — Sešķepaiņi vienmēr cenšas izrauties gar sienu.
— Mums ir gatavībā lāpas, — teica malējie. — Mēs viņu nobiedēsim ar uguni.
Lai cik klusu sarunājās cilvēki, zvērs viņus izdzirda un bez mazākā troksnīša iešmauca šaurā koridorā alas otrā galā. Bet mednieki bija sava darba meistari un lieliski pārzināja labirinta plānu. Arī otru alas izeju aizsprostoja tīkls, ko turēja ļaudis.
Sešķepainis kaukdams metās atpakaļ un sāka skraidīt pa alu. Bet mednieki auroja, aizdedza lāpas, dauzīja kājas, klaudzināja nūjas pret akmens klonu. Elles troksnis, kuru vēl pa-
stiprināja atbalsis, tā nobiedēja zvēru, ka tas drāzās uz priekšu un kā akls sapinās platajās tīkla acīs. Virves nostrinkšķēja no spēcīgajiem ķepu zvēlieniem, bet mednieki turpināja iepīt zvēru tīklā, un drīz vien Sešķepainis bija sagūstīts.
No koridora iznāca otra mednieku grupa. Priecīgām sejām ļaudis drūzmējās ap Sešķepaini.
— Par šādu zvēru mēs saņemsim krietnu balvu,—mednieki pārrunāja. — Paskatiet, kāds milzenis!
Tagad saprotams, kāda nozīme bija nūjām ar cilpām galā. Uzmanīgi atbrīvodami briesmoņa kājas, zvēru ķērāji uzmeta tām cilpas un piesēja ķepas citu pie citas tā, lai Sešķepainis varētu spert tikai mazus solīšus. Zvēram galvā uzmauca stipru ādas uzpurni, bet ap kaklu apsēja vairākas virves. Kad tas viss bija izdarīts, pie tam ļoti veikli, kā jau medniekiem ar lielu pieredzi, Sešķepainim noņēma tīklu un daži cilvēki to satina.