Pēc ilgā gājiena pārvaldniekam ļoti gribējās dzert. Viņš nometās pie avota uz ceļiem, pasmēla ar sauju ūdeni un tīksmi izdzēra. Ūdenim bija sevišķi patīkama garša, tas putoja un šņāca. Ortega gribēja vēl drusku nodzerties, bet kaut kāds gurdums pārņēma visu ķermeni.
— Eh, Ortega, Ortega, — mednieks sevi kaunināja, — tu kļūsti vecs un nevarīgs! Vai gan agrāk tevi būtu nogurdinājusi tāda pastaiga? Nu labi, atpūtīšos mazliet. . .
Viņš ērti izstiepās uz cietā akmens, un nepārvarams miegs slēdza viņa acis.
Ortegas nozušana satrauca viņa ģimeni tikai nākamās dienas vakarā: pie vecā mednieka ilgākas prombūtnes viņi bija jau pieraduši. Bet, kad viņš neatgriezās arī pēc trim dienām, Ortegas sieva un bērni, kā arī viņa mednieki sacēla trauksmi.
Kas varēja būt noticis ar pārvaldnieku? Apmaldīties labirintā, kuru Ortega pārzināja kā savus piecus pirkstus, viņš nevarēja. Atlika domāt vissliktāko: vai nu uzbrucis izbadējies zvērs, vai arī bijis nogruvums. Bet Sešķepaini jau sen bija iepazinuši cilvēkus un centās turēties no tiem tālāk.
Karalis Ukonda, kas valdīja tajā mēnesī, norīkoja mednieku nodaļu meklēt pazudušo. Viņus vadīja pārvaldnieka palīgs Kuoto.
Ļaudis nesa līdzi lāpu saišķus un lielus pārtikas krājumus, jo meklējumi varēja ilgt vairākas dienas. Un tiešām—tikai pēc ilgām pūlēm Ortegu atrada guļam maz pazīstamā alā uz klona līdzās nelielam iedobumam. Iedobums izskatījās pēc baseina, bet tajā nebija ne pilītes ūdens.