Likās — pārvaldnieks mierīgi guļ, bet elpa nebija manāma. Pielika ausi pie krūtīm: sirds nepukstēja.

—      Viņš ir miris!—iekliedzās viens no medniekiem.

—      Un miris vēl pavisam nesen, — piebilda Kuoto. — Viņa ķermenis ir pavisam lokans un silts. Bet kā viņš varējis izturēt divas nedēļas bez barības un ūdens? . . .

Sēru gājiens ar Ortegas nedzīvajām miesām apstājās pie pils zilās daļas lieveņa, kur dzīvoja Ukonda. Pats karalis iznāca uz lieveņa atdot pēdējo godu savam uzticīgajam medniekam.

—      Kad tu, sieviete, domā apglabāt vīru? — viņš griezās pie bēdu satriektās Alonas — Ortegas sievas.

—      Pēc tēvu parašas — rīt, — viņa atbildēja.

—      Ha-ha-ha! — pēkšņi atskanēja griezīgi smiekli un pūli pašķīra doktors Borils, no kura pleciem nokarājās zila mantija. — Vai tad var apglabāt dzīvu cilvēku? . . . Jūs tikai paskatie­ties uz viņa svaigo seju, ko nemaz nav skārusi nāves elpa! Un tas? — Zemais, resnais doktors pacēla Ortegas roku, pa­laida to vaļā, un tā mīksti atkrita uz nestuvēm.

Alona ar cerībām un šaubām raudzījās uz doktoru Borilu, bet tas turpināja pierādīt, ka Ortega ir dzīvs, tikai bezsamaņā.