— Nieki! Blēņas! — noskanēja pērkonīgs bass, izteikdams saraustītus vārdus, un Ortegas miesām tuvojās ļoti garais un kārnais doktors Robils nevērīgi uzmestā zaļā mantijā. — Šis! Cilvēks! Ir! Miris! Kā! Akmens!
Ārstu starpā sākās nikns strīds, ko pavadīja zinātniski pierādījumi. Atkarībā no tā, kurš no abiem ņēma virsroku, Alona gan krita izmisumā', gan atkal sāka cerēt.
Un tomēr galu galā, pateicoties dārdošajai balsij, virsroku guva doktors Robils, kurš uz mazo Borilu raudzījās no augšas uz leju.
— Es! Apgalvoju!—viņš rībināja. — Ka! So! Cilvēku! Rīt! Vajag! Apglabāt!
Bet šajā mirklī «mironis» sakustējās un atvēra acis. Pārsteigtais pūlis atkāpās uz visām pusēm, tikai Alona pieplaka pie vīra krūtīm un raudādama skūpstīja viņa seju.
— Ha-ha-ha! Ho-ho-ho! — Borils gardi smējās. — Augsti mācītais doktors Robils gandrīz apglabāja dzīvu cilvēku! Ir nu gan zinātnes spīdeklis!
Bet apkaunotais Robils nepadevās:
— To! Vēl! Vajag! Pierādīt! Ka! Viņš! Ir! Dzīvs! — Un viņš dusmīgi aizgāja no laukuma, majestātiski ietinies savā zaļajā mantijā.
Daži skatītāji pie doktora Robila pēdējiem vārdiem iesmējās, bet doktors Borils izskatījās norūpējies. Atžirgušais Ortega nekā nerunāja, nevienu — pat sievu nepazina un nesaprata līdzjūtības vārdus, ko viņam izteica pats karalis Ukonda.