— Dīvaini, ļoti dīvaini! — murmināja doktors Borils. — Ortegas skatiens klejo kā jaundzimušam zīdainim, un arī viņa roku un kāju kustības ir juceklīgas. Interesanti, ļoti interesanti!— Viņš atdzīvojās.—Šis atgadījums var izrādīties ļoti vērtīgs zinātnei. Labā sieviete! — viņš griezās pie mednieka sievas. — Es uzņemos jūsu vīra ārstēšanu, pie tam pilnīgi bez maksas.
Neklausīdamies iepriecinātās Alonas pateicībās^ labsirdīgais ārsts pavēlēja medniekiem aiznest Ortegu uz mājām, jo uz kājām nostādītais pārvaldnieks nevarēja paspert ne soli. Borils sekoja aiz nestuvēm.
Aizmidzino šais ūdens
Doktors Borils dienas un naktis pavadīja pie Ortegas gultas. Izrādījās, ka medību pārvaldnieks visādi bija līdzīgs jaundzimušajam. Viņš neprata ēst, un viņu vajadzēja barot ar karotīti. Ortega nerunāja neviena vārda, tikai šļupstēja nesakarīgas skaņas. Nesaprata viņam teikto un neatsaucās uz savu vārdu . . .
— Apbrīnojams gadījums! — murmināja sajūsminātais Borils. — Lūk, pastāstīt par to augšējiem dakteriem! Galvu lieku ķīlā, ka viņi neko tamlīdzīgu nav redzējuši!
Bet zaudēto spēju atjaunošanās Ortegam noritēja ārkārtīgi ātri. Jau pret vakaru viņš sauca «tēta» un «mamma», kas bija tik smieklīgi, redzot viņa bārdu, un spēra pirmos nedrošos soļus, turēdamies pie dēla rokas.