Otrā dienā viņa runa kļuva pavisam sakarīga, apziņa noskaidrojās. Pārvaldnieka palīgs Kuoto ar viņu sarunājās stundām ilgi, pārstāstīja dažādus notikumus medībās, un tas viss atkal atdzīvojās Ortegas atmiņā. Vēl viena diena sasprindzinātās nodarbībās — un medību pārvaldnieks, kad doktors Borils viņu aizveda pie karaļa, izstāstīja savus neparastos piedzīvojumus labirintā.
— Bet, kad mēs jūs atradām, šis baseins bija pilnīgi tukšs! — iesaucās līdzi atnākušais Kuoto un tūlīt piebilda: — Lūdzu piedošanu jūsu majestātei par pieklājības pārkāpumu!
— Kā — tukšs? — Ortega pārjautāja palīgam.
— Tajā nebija ne pilītes ūdens, — apgalvoja Kuoto.
— Nevar būt! — uztraucās medību pārvaldnieks. — Es taču nebūšu to nosapņojis?
— Bet. Var. Būt. Arī. Nosapņojis, — dzēlīgi piezīmēja doktors Robils. — Jūs. Lūk. Tik. Cieši. Un. Ilgi. Gulējāt!
Uz labirintu nosūtīja ekspedīciju. To vadīja Ortega, kurš bija pilnīgi atguvis savas spējas. Bez medniekiem viņam līdzi devās karaļa Ukondas zemkopības un rūpniecības ministri un doktori Borils un Robils.
Ortega bija ārkārtīgi izbrīnījies, kad izrādījās, ka baseins patiešām ir sauss.
— Bet kā tas varēja notikt? — viņš murmināja. — Es taču labi atceros, kā mani pārņēma miegs pēc tam, kad biju nodzēries ūdeni no šī baseina . . .