Ļaudis jau taisījās iet projām. Bet tad doktors Borils izteica domu, kas noveda pie tā, ka Pazemes kalnraču zemē dzīve pilnīgi izmainījās. Viņš teica:

—      Bet varbūt ūdens te parādās un nozūd? Tas tikai palai­kam izplūst no klintīm un atkal aizplūst atpakaļ?

Doktors Robils tūlīt izsmēja šo minējumu, un aizvainotais Borils ierosināja to pārbaudīt.

—      Paliksim šeit nedēļu, divas, galu galā visu mēnesi! — viņš iesaucās.

—      Varbūt. Gadu? — izsmējīgi noprasīja Robils.

—      Ja mēneša laikā ūdens neparādīsies, es atzīšu sevi par •uzvarētu, — Borils drosmīgi paziņoja, — un par zīmi, ka esmu sakauts, es četrrāpus apiešu apkārt Septiņu valdnieku pilsētai!

—      Piekrītu! — noņirdza Robils.

Divi doktori palika dežurēt pie nozudušā avota, un, lai vi­ņiem nebūtu garlaicīgi, palika arī divi ministri, kas bija ieinte­resējušies par strīdu. Starp citu, četratā bija arī ērtāk spēlēt kauliņus, kas atradās kabatā vienam no ministriem, kaislīgam spēlmanim.

—      Un kā tad jūsu ministrijas? — painteresējās Ortega.

—       Iztiks arī bez mums, — bezbēdīgi atteica zemkopības ministrs.

Ministri pavēlēja atnest uz alu gultas un visu, kas nepiecie­šams ilgākai dzīvei labirintā: pārtiku, vīnu, augļus. Viņus vaja­dzēja apmeklēt ik pārdienas un papildināt krājumus.

Piecas reizes Ortega atgriezās alā, un katru reizi viss palika pa vecam. Baseins bija tukšs, doktors Robils ķircināja Borilu un ieteica jau laikus mācīties rāpošanu, bet Borils ar katru •dienu kļuva drūmāks.