Bet sestajā reizē Ortega un mednieki ieraudzīja negaidītu ainu: divi doktori un divi ministri gulēja uz alas klona nekustīgi, neelpoja, viņu sirdis nepukstēja. Starp viņiem mētājās kauliņi: partija palikusi neizspēlēta. Un avots atkal bija sauss!
Kad pie zilā lieveņa atnesa četrus guļošos, karalis Ukonda teica:
— Tagad viss saprotams. Tas ir ūdens, kas noslēpumaini parādās un pazūd, — Aizmidzinošais. Mani ministri un divi doktori rīkojušies ļoti vieglprātīgi, dzerdami brīnumūdeni visi reizē. Nu, ko lai dara? Gaidīsim, kamēr viņi pamodīsies. Aiznesiet šos guļavas mājās un katru dienu ziņojiet man par viņu stāvokli!
Medību pārvaldnieks Ortega bija gulējis divas nedēļas. Bet tagad pagāja divas nedēļas, mēnesis, pusotra mēneša, bet guļošie palika, kādi bijuši: viņu miesas bija siltas un lokanas, bet elpas nejuta, sirdis nepukstēja.
Pirmais pamodās doktors Borils. Tas notika piecdesmit trešajā dienā pēc Aizmidzinošā ūdens iedzeršanas. Tāpat kā pārvaldnieks Ortega, arī Borils pilnīgi līdzinājās jaun- dzimušam bērnam. Tā nu viņam bija īsta nelaime.
Pazemes valstī bija tikai divi ārsti, trešajam tur nebūtu ko •darīt — pietrūktu prakses. Ārsti savas zināšanas atdeva kā mantojumu tēvs dēlam. Bet Borila un Robila tēvi jau sen bija miruši. Kas tagad varēja •divus bijušos ārstus apmācīt medicīnā?