Septiņi karaļi ārkārtīgi sašuta, saprazdami, ka paliks bez ārsta palīdzības. Viņi pat gudroja Ortegu pakārt par to, ka viņš atradis šo nolādēto avotu, bet pēc tam apdomājās: tas neko nebūtu līdzējis.
Borils trijās dienās iemācījās staigāt un runāt, bet visa medicīna no viņa galvas bija izkūpējusi. Par laimi, mājās bija saglabājušās viņa tēva piezīmes un Borila skolas burtnīcas. Pēc pāris nedēļām Borils jau varēja šā tā ārstēt slimniekus.
Ap šo laiku pamodās Robils.
— Es viņu apmācīšu, — teica Borils, un neviens, protams, neiebilda.
Dabūjis nagos savu ienaidnieku un sāncensi, resnais doktors pacentās iegūt visus labumus. Kad Robils sāka runāt un viņā pamodās apziņa, Borils iedvesa:
— Tu zini, kas es esmu? Es esmu slavenais doktors Borils, zinātnes spīdeklis, tavs vienīgais audzinātājs un aizbildnis, bez kura tu uz visu mūžu paliktu muļķis un stulbenis. Iegaumēji? Atkārto!
Un garais Robils, saliecies gandrīz uz pusēm, ar dievinošu skatienu raudzīdamies uz skolotāju no augšas uz leju, runāja:
— Jūs esat slavenais doktors Borils, zinātnes spīdeklis, mans vienīgais audzinātājs un aizbildnis. Bez jums es uz visu mūžu paliktu muļķis un stulbenis . . .