— Tad atceries to vienmēr un neklausi tos, kas tev stāstīs kaut ko citu.
Ministri, kas bija sarijušies ūdeni vairāk par citiem, pamodās vienā laikā —trīs mēnešus pēc iemigšanas. Karalis Ukonda, noskaities par viņu patvarīgo dienesta pamešanu un ilgo miegu, pavēlēja viņiem iedvest, ka agrāk tie bijuši galma sulaiņi. Bet viņu ģimenes locekļiem, piedraudot ar smagu sodu, aizliedza stāstīt nabadziņiem jel ko par viņu pagātni. Šis drosmīgais mēģinājums pilnīgi izdevās. Abi ministri vairs nekad neatcerējās pagājību. Sulaiņu livrejās ietērpti, viņi jo žigli skraidelēja pa galmu ar paplātēm, slaucīja grīdas, tīrīja apavus, apkalpoja pie galda.
Spīdoša doma
Tajā laikā, kad atgadījās šie dīvainie notikumi, no visiem septiņiem Laika glabātājiem ar prātu un godīgumu izcēlās Bellino. Viņa lietišķos padomus uzklausīja un izpildīja ne tikai citi glabātāji, bfet pat karaļi.
Un, lūk, pēc tam, kad bija atklāts brīnumūdens avots, šim Bellino iekrita prātā lieliska doma.
— Kā būtu, ja aizmidzinātu karaļus pa to laiku, kamēr viņi nevalda? — Bellino teica pats sev un izbijies atskatījās: vai tikai kāds nenoklausās?
Sākumā šī ideja Laika glabātājam likās pārdroša un neizpildāma, bet, jo ilgāk viņš to pārdomāja, jo vairāk iepatikās.
— Tik tiešām, — sprieda Bellino,—tagad tauta baro septiņus karaļus un viņu ģimenes, septiņu galmu štatus, septiņas izlaistu sulaiņu bandas, septiņus karapulkus, septiņus spiegu barus.