Atskanēja sraļi saucieni:
— Tu — mūsu vadonis!
— Ievēlam tevi, princi!
— Tu esi karaļu pēctecis, tev arī jāvalda, Bofaro!
Neviens nepacēla balsi pret Bofaro ievēlēšanu, un viņa drūmajā sejā atpl^iksnījās vārgs smaids. Tomēr viņš kļuva karalis, kaut arī Pazemes valstībā.
— Uzklausiet mani, ļaudis!—viņš sāka runāt. — Mēs esam pelnījuši atpūtu, bet atpūsties vēl nedrīkst. Kad mēs gājām pa Alu, es redzēju -neskaidras lielu zvēru ēnas. Tie sekoja mums iztālēm.
— Mēs arī redzējām, — pārējie apliecināja.
— Tātad pie darba! Sievietes lai apgulda un uzrauga bērnus, bet visi vīrieši — pie nocietinājumu celšanas!
Un Bofaro, rādīdams piemēru, pirmais sāka velt akmeni pie iepriekš uz zemes novilktā loka. Aizmirsdami nogurumu, cilvēki stūma un vēla akmeņus, un apaļā siena pacēlās arvien augstāk.
Pagāja dažas stundas, un plats, stiprs mūris pacēlās divu cilvēku augumā.
— Es dc,māju — pagaidām pietiks, — teica karalis. — Vēlāk mēs šeit izcelsim pilsētu.
F.ofaro norīkoja sardzē dažus vīriešus ar lokiem un šķēpiem, bfjt visi pārējie trimdinieki, darbā nomocījušies, nolikās gulēt zeltaino mākoņu satraucošajā gaismā. Viņu miegs nebija ilgs.
— Briesmas! Celieties visi! — sāka kliegt sargi.
Izbiedētie ļaudis uzrausās uz mūra iekšpusē ierīkotajiem akmens pakāpieniem un ieraudzīja, ka viņu patvērumam tuvojas vairāki desmiti dīvainu zvēru.