— Nē, nē, — vienā balsī sāka kliegt karaļi un karalienes.
— Ja midzināt, tad midzināt visus!
Jauna kārtība alā
Pirmajā dienā, kad parādījās brīnumūdens, aizmidzināja karali Asfeijo ar viņa ģimeni, galminiekiem, ar kalpotājiem, karavīriem un spiegiem.
Dīvaini bija noskatīties, kā vispirms pats karalis, pēc tam viņa sieva un bērni izdzēra no kristāla kausiem doktoru nomērītās ūdens devas un tūlīt atslīga uz mīkstā tepiķa, iegrimdami nepārvaramā miegā. Pēc viņiem pienāca kārta galminiekiem, apkalpotājiem, karavīriem, spiegiem. Pēc Asfeijo uz troņa nāca karalis Ukonda, un viņa sulaiņi jokodamies un smiedamies
aizmigušos pārnesa uz speciālu noliktavu un sakrāva plauktos, kas bija ierīkoti vairākos stāvos. Tur viņus apkaisīja ar kožu pulveri. Bet, lai gulētājus neapgrauztu peles, kuru Pazemes kalnraču zemē bija milzīgs daudzums, noliktavā nometināja divas pieradinātas pūces, kas Alā izpildīja kaķu lomu.
Pagāja mēnesis pēc mēneša — un jaunas gulētāju grupas piepildīja jaunas noliktavas. Zemes iedzīvotāji sāka just atvieglojumu: karaliskajai pilij vajadzēja mazāk pārtikas, vairāk palika vienkāršajiem ļaudīm.
Bet visus Bellino lielās idejas labumus ļaudis izprata pēc pusgada, kad no septiņiem Varavīksnes pils trokšņainajiem torņiem seši kļuva klusi un tukši un tikai vienā virda dzīvība.