Tur gāja vaļā dzīres, dārdēja mūzika, skanēja apsveikumu dzies­mas, bet to varēja vieglāk paciest nekā agrākajos laikos, kad jautrība nerimās visās septiņās karaļpilīs reizē.

Laika glabātājam Bellino parādīja neparastu cieņu. Viņu sa­stopot, ļaudis klanījās līdz zemei, līdz viņš, būdams no dabas kautrīgs, to aizliedza. Protams, Bellino pats brīnumūdeni ne­dzēra un neiegrima burvju miegā: viņam bija uzdots sekot karaļu maiņas kārtībai. Un viņš to izdarīja tik labi, ka tauta nolēma:

— Mums nevajag septiņu Laika glabātāju, tagad viņi tikai rada sajukumu. Lai Bellino viens pats paliek par nemainīgu Laika glabātāju un izvēlas palīgus pēc saviem ieskatiem. Bet, kad viņam pienāks laiks iet atpūtā, tauta izvēlēs viņa pēcteci no visgodājamākajiem un cienījamākajiem Pazemes valstības pilsoņiem.

Tā tas arī kopš tā laika iegājās.

Laika glabātājam un viņa palīgiem visnemierīgākās bija tās dienas, kad pamodās kārtējā gulētāju grupa un kādas trīs die­nas vajadzēja visus apmācīt staigāt, runāt, atjaunot atmiņu . . .

Bet tad pamodušos grupai sākās nepārtraukta nomoda mē­nesis. Pusgadu atpūzdamies, viņi bija uzkrājuši tik daudz spēku, ka ik nakti miegs nebija vajadzīgs, un viņi visu mē­nesi veltīja izpriecām. Dzīrēm sekoja Sešķepaiņu medības, pēc tam tālās pastaigas, zivju zveja, vizināšanās ar spārnai-l najām ķirzakām — un atkal dzīres . . .