Karalim nebija laika pārvaldīt valsti un izdot jaunus likumus. Pamazām notika tā, ka valdīšanas smagums un visas
valsts rūpes uzguļas Laika glabatajam, bet karaļiem palika tikai gods un tituls.
Bellino vēl parūpējās par avota saglabāšanu, kuru pat iesauca par Svēto. Bet pēc tam arī pašu Alu nosauca par Svēto. Baseinu, kurā parādījās ūdens, ieslēdza apaļā skaistā tornītī no daudzkrāsainiem ķieģeļiem, un pie ieejas pastāvīgi stāvēja sardze.
Aizmidzinošo ūdeni pasludināja par valsts īpašumu, un, ja kāds gribēja saņemt tāda ūdens porciju, tam vajadzēja dabūt atļauju no Laika glabātāja un diviem ārstiem — Borila un Ro- bila pēctečiem. Bija tādi gadījumi, kad kādai ģimenei sanāca nepatikšanas un strīdi. Vīrs un sieva tad aizmiga uz dažiem mēnešiem, bet, kad pamodās, visa pagātne bija aizmirsta.
Tā aizritēja gadsimts pēc gadsimta šajā zemē, kuru no augšējās pasaules šķīra milzīgs zemes slānis un savienoja tikai viena izeja, kurā kalnrači tirgojās ar Zilās zemes iedzīvotājiem.
Aizgājušo gadu simteņu laikā pazemes iedzīvotāju raksturs bija stipri izmainījies: viņi bija kļuvuši aizdomīgi, baidījās no kaut kādiem virszemes ļaužu viltīgiem nolūkiem, un sargi ar lokiem un bultām visu laiku uz pūķiem lidinājās zem Alas griestiem, izlūkodami ienaidniekus.