Kontinentā, kurš tolaik jau sāka saukties par Ameriku, dažādos nostūros dzīvoja četras burves: divas labās un divas ļaunās. Labās burves sauca par Villinu un Stellu, bet ļaunās — par Gingemu un Bastindu. Viņas bija māsas, bet mūžīgi naidojās un ne acu galā neieredzēja cita citu. Ļaužu apmetnes virzījās arvien tuvāk burvju mītnēm, un tās, tāpat kā agrāk varenais Gurikaps, nolēma mainīt dzīves vietu.
Dīvaini, ka šī doma bija ienākusi prātā visām četrām burvēm reizē, — bet kas gan nenotiek pasaulē! Burves pavērās savās burvību grāmatās, un viņām visām iepatikās Burvju zeme, kuru no pasaules nošķīra Lielais tuksnesis un nepieejami kalni.
Grāmatas viņām arī pateica, ka šo zemi apdzīvo mazi, rāmi cilvēciņi, kurus viegli pakļaut, un ka tur nav neviena burvja vai burves, ar kuriem būtu jācīnās varas dēļ.
Bet četras burves bija nepatīkami pārsteigtas, kad, pa dažādiem ceļiem nokļuvušas Burvju zemē (un, protams, neaizmirsdamas paņemt līdzi savas burvību mantiņas), pēkšņi sastapās vaigu vaigā.
— Šī ir mana zeme! — spiedza aiz mūžīga niknuma izģin- dusī Gingema. — Es te ierados pirmā!
Un tiešām — viņa bija apsteigusi savas sāncenses par veselu stundu.
— Jūsu apetīte ir pārāk liela, kundzene, — zobgalīgi piezīmēja skaistule Stella, kas zināja mūžīgās jaunības noslēpumu. — Mums visām pietiks vietas šajā lielajā zemē.