— Ne ar vienu es negribu dalīties, pat ar māsu Gingemu ne, — paziņoja vienacainā Bastinda ar melnu lietussargu padusē, kurš viņu pārnēsāja no vienas vietas uz otru līdzīgi lidojošam paklājam. — Ziniet, burves, ja noies līdz kautiņam, jums klāsies slikti . . .
Labsirdīgā sirmā Villina neteica ne vārda. Viņa izņēma no savu drēbju krokām mazmazu grāmatiņu, uzpūta tai, un grāmatiņa pārvērtās par milzīgu sējumu. Pārējās burves paskatījās uz Villinu ar cieņu: viņas pašas neprata tā rīkoties ar savām burvību grāmatām un nēsāja tās līdzi dabiskā izskatā.
Villina sāka šķirstīt grāmatas lapas, murminādama:
— Aprikozes, ananāsi, Āfrika, bildes, bulkas .. . Aha, te ir . . . karš! — Burve izlasīja pie sevis dažas rindas un triumfējoši iesmējās: — Gribat karot? Lai notiek!
Gingema un Bastinda nobijās. Viņas saprata: cīņa būs nopietna, un droši vien Villinas burvību grāmata pareģo tām sakāvi. Un četras burves salīga mieru.
Grāmatas gan viņām pastāstīja par kaut kādu Alu, bet tajā līst neviena negribēja. Izlozējot Gingema dabūja Zilo zemi, Villina — Dzelteno, Bastinda — Violeto, Stella — Rožaino. Bet centrālo apgabalu viņas atstāja -brīvu, lai tas pārdalītu viņu īpašumus un nebūtu tik bieži jāsatiekas. Burves pat vienojās, ka neviena uz ilgāku laiku neatstās savu zemi, un apliecināja to ar zvērestu. Pēc tam devās katra uz savu pusi.