Ap to laiku Burvju zemē karaļu vara bija saglabājusies tikai Alā; augšzemē tās vairs nekur nebija.
Tautām bija apnikuši karaļi, kas pastāvīgi naidojās un cēla karus. Tautas sacēlās un nogāza tirānus. Šķēpus pārkala par sirpjiem un izkaptīm, un tautas dzīvoja mierīgi.
Cilvēku cilts, kas agrāk apdzīvoja Zilo zemi, kaut kur aizklīda, un viņu vietā ieradās mazi cilvēciņi, kuriem piemita smieklīgs paradums nemitīgi kustināt žokļus, it kā viņi kaut ko gremotu.
Tāpēc viņus nosauca par Gremoņiem.
Tā bija Gremoņu nelaimes diena, kad viņu zemē ieradās burve Gingema. Uzrāpusies augstā klintī, viņa tik griezīgi iespiedzās, ka to izdzirda visu apkārtējo ciematu iedzīvotāji un sapulcējās uz saucienu. Un tad, noraudzīdamās uz bailēs drebošajiem cilvēciņiem, ļaunā vecene teica:
— Es, varenā burve Gingema, pasludinu sevi par jūsu zemes valdnieci. Mana vara ir neierobežota. Es varu izsaukt vētras un viesuļus …
Gremoņu sejas pauda neticību.
— Ak jūs vēl šaubāties! — Gingema pārskaitās. — Es jums parādīšu! —Viņa izplēta savas melnās mantijas stūrus un sāka murmināt nesaprotamus vārdus: — Pikapū, trikapū, loriki, joriki, turabo, furabo, skoriki, moriki . . .
Un tūdaļ sāka pūst stiprs vējš, pie debesīm uzradās melni mākoņi. Pārbiedētie Gremoņi nokrita ceļos un atzina Gingemas varu.