— Sešķepaiņi! Šie briesmoņi ir Sešķepaiņi! —atskanēja saucieni.
Un tiešām — dzīvniekiem četru ķepu vietā bija pa sešām resnām, apaļām ķepām, kas balstīja garus, apaļus rumpjus. Viņiem bija netīri balta, bieza un pinkaina spalva. Sešķepaiņi kā apburti blenza ar lielajām, apaļajām acīm uz pēkšņi izaugušo cietoksni.
— Kādi briesmoņi! Labi, ka mūs aizsargā mūris, — runāja ļaudis.
Strēlnieki ieņēma kaujas pozīcijas.
Zvēri tuvojās ošņādami, apskatīdamies, neapmierināti purinādami lielās galvas ar īsām ausīm. Drīz viņipija pienākuši šāviena attālumā. Notrinkšķēja loku stiegras, bultas dūkdamas aizskrēja pa gaisu un iestrēga zvēru pinkainajā spalvā. Tās tomēr nevarēja pārdurt viņu biezo ādu, un Sešķepaiņi, dobji rēkdami, turpināja tuvoties. Tāpat kā visi Burvjjb zemes zvēri, viņi prata runāt, bet runāja slikti, viņiem bi>a pārāk biezas mēles, kas tikai ar pūlēm grozījās pa muti.
— Netērēt veltīgi bultas! — norīkoja Bofero. — Sagatavot šķēpus un zobenus! Sievietes ar bērniem — nocietinājuma vidū!
Bet zvēri neiedrošinājās iet uzbrukumā. Viņi ielenca cietoksni lokā un nenovērsa no tā ugunīgās acis. Tas bija īsts aplenkums.