— Es nejaukšos jūsu darīšanās, — teica burve. — Sējiet labību, audzējiet vistas un trušus, bet man jūs maksāsiet nodevas: savāksiet peles un vardes, dēles un zirnekļus — es mielojos ar šiem gardumiem.
Gremoņi šausmīgi baidījās no vardēm un dēlēm, bet Gingema bija vēl briesmīgāka; viņi paraudāja un samierinājās.
Gingema par mitekli izvēlējās lielu alu, sakāra zem griestiem peļu un varžu saišķus, sasauca no meža ūpjus. Gremoņi negāja ne tuvu burves alai.
Bet viņiem vajadzēja metālu izkaptīm, sirpjiem, arkliem un dārgakmeņus rotaslietām. Tāpēc viņi turpināja tirgoties ar pazemes kalnračiem un noteiktās dienās pulcējās pie Tirgus vārtiem, gaidīdami pusnakts zvanu.
Pašus kalnračus Gremoņi nekad nedabūja redzēt. Gadsimtu gaitā viņi bija tā atradinājušies no dienas gaismas, ka augšā uzkāpa tikai pilnīgā tumsā, kad Gremoņi gulēja.
Tikpat viegli kā māsa, Bastinda sagrāba varu Violetajā zemē, kurā dzīvoja miermīlīgie, strādīgie Mirkšķoņi, kas tādu iesauku bija dabūjuši tāpēc, ka nemitīgi mirkšķinājās.
Burve pavēlēja uzcelt viņai pili, ieslēdzās tajā ar dažiem kalpiem un dzīvoja tur visu ienīsta.
Toties Dzeltenās un Rožainās zemes iedzīvotājiem laimējās: pār viņiem varu ieguva labās burves Stella un Villina. Sīs burves neapspieda savas tautas, bet, tieši otrādi, visādi tām palīdzēja un centās atvieglot viņu dzīvi.